Pārvākšanās, kura īsti nenotiek

Toms jau divas nedēļas mūs mudina lēnām pārvākt mantas uz jauno dzīvesvietu. Mēs sakām "jā", bet atrodam jebkuru iemeslu, lai strādātu ar bildēm (es) vai zīmētu fontus (Krišs).
Pirmdien plānojam pavadīt pirmo nakti jaunā vietā, bet nekā cita kā īres līguma un automātisko vārtu pults mums nav. Zibenīgie interneta ievilcēji piektdien neieradās, solās pirmdien, bet tad gan no paša rīta, pirmā lieta (un ievilks internetu ar ātrumu 15, kas esot jauns ātrākais ātrums, par to pat reklāmas bukleti vēl neesot sadrukāti).
Es nezinu kā pareizi pārvākties. Man pagaidām negribas ierasto kārtību mainīt, kas gan ir visai neizbēgami, ja saliek mantas kastēs ar nodomu tās vest uz citu vietu. Daļēji ir sarunāts Horhe ar nesēju, mašīnas gan nav - mājas saimnieces kravaskastei radiators laiž ūdeni, tā uzkarst. Turklāt tā ir ļoti maza. Es varētu pārvākties šodien, bet šodien man ir kāzas jāfotogrāfē. Vai rītdien, bet arī rītdien esmu kāzās, turklāt atgriežos tikai pirmdienas pēcpusdienā.
Labāk ar mūsu pārvākšanos tiek galā kaimiņi. Pati ir uzdāvinājusi četras dažādu krāsu bugamvilijas, un Maija iemācījusies ar savu mašīnu atrast ceļu līdz jaunajai mājai.  Mario uz paziņojumu, ka pārvācamies, atbildēja ar īsu "que bien", bet Cecīlija mūs nav aicinājusi uz pēdējām pāris svētdienas brokastīm savā dārzā.

Varbūt vaina ir tajā, ka es nespēju noticēt, ka divstāvu māja ar diviem kupoliem un jumta terasi, neskaitāmiem balkoniņiem, vēl vienu terasi aiz mājas, palmu, avakado, jaka koku un kolonnām ir mūsu māja. Pa daļai tā izskatās pēc sapņa. Varbūt es tikai sapņoju.