Tik skaisti, ka mazliet sāp

Gaisma no lagūnas spraucas starp logu pinumiem. 

Kriša izmirkušās kājas atdusas kopā ar apsarkušo Krišu.

Parastais namiņš, kas mums piešķirts dienesta vajadzībām kamēr bildējam blakus esošo prezidenta namiņu puduri.

Mūsu namiņu sauc La Rosa. Tas atrodas diezgan plašā palapā uz ūdens.

Vispirms lagūna, tad jūra. Smagi kā no jumta krītoši flīģeļi dārd viļņi, laiku pa laikam pūš spēcīga brīze. Šalkoņa un putnu bari.

Gulta a la rosa. 

Paškājportrets.

Lagūnas otrajā pusē ir labākā gaisma rīta skatiem.  

Tāds krēsls, nu gluži kā Toma. 

Pludmales klubā ar piņadu rokās pavadīts laiks nekad nevar tikt ieskaitīts zemē nomestā vai noslinkotā. 

Katrs šīs viesnīcas pagrieziens, katra detaļa ir estētiska. Ūdens krāsa atturīga, bet Klusā okeāna šarms - eiforsiks.

60 hektāru lielajā hotelī bijām vienīgie viesi. Vistas dēja olas, kukurūzas auga, kazas ganījās īsu mirkli tikai mūsu dēļ.

Ne līču, ne apdzīvotu vietu 80km garajā un bezgala platajā pludmalē. 

Krišs laimīgs, pavisam laimīgs.

Mūsu laiva uzvarēja, bet Krišs tik un tā laimīgs.

Leģenda: divas dienas strādājām Hotelito Desconocido vajadzībām gatavojot materiālu amerikāņu žurnālam Elite Traveler. Ciema iedzīvotāju būvēta un aprūpēta luksusa viesnīca? atpūtas bāze? pasaule? nekurienes vidū Meksikā Klusā okeāna krastā.