Šodien devāmies pārgājienā gar atklātu Kluso okeānu no Sajulitas (Sayulita) līdz Sanpančo (San Francisco). Apmēram 10km maršrutā rāpāmies klintīs, rāpāmies stāvās klintīs, gājām pa džungļu taku kā arī gājām pa džungļiem bez takas. Ceļā satikām kādu sievieti, kura noplēsa mirušam putnam spārnu un iebāza somā. Tālāk gājām kopā - viņa esot kolumbiete natūriste, astoņus gadus nodzīvojusi dziļos džungļos pie maijiem. Patīkama sarunu biedrene ar mirdzošiem smiekliem. Klintīs viņa atrada un savāca arī peldrinķi (zaļā krāsā). Kādēļ viņai bija nepieciešams putna spārns, nepajautāju.
No džungļiem izbridām dubļainām un saskrāpētām kājām, zaru un lapu piebirušiem matiem tieši pie Sanpančo kultūras centra. Augsti griesti, pulētas grīdas, plaši logi, smaržīgas tualetes. Apskatījām modernās mākslas izstādi, rozā govis un vairāko klozetpodu instalāciju, tādā veidā vēlreiz sev atgādinot, cik pasaule ir dažāda, cik tuvu sākas un tālu sniedzas civilizācija, un tādā garā.
Saulrietā Sanpančo pludmalē noskatījāmies bruņurupuču mazuļu došanos okeānā. Ziemas sākumā bruņurupuči krāstā izdēj olas, viņu mieru uzmana un pēc tam olas savāc motorizētas dabasdraugu vienības. Olas novieto tādos kā norobežotos dārzos, ierokot dziļi zemē. Kad bruņurupuči izšķiļas, tos kastē atved līdz pludmalei, kur izlaiž apmēram 10m no okeāna. Viņi kārpās, viņi šļūc ūdens virzienā, bet vilnis tos sakuļ ar smiltīm un met krastā, viņi kūleņo un mēģina atkal un atkal. Stāvējām un jutām līdzi, līdz visi pazuda okeānā.
Starp citu, visu dienu kā lielas virtenes zemu virs ūdens lidoja pelikānu kāši apmēram pa 15-50 pelikānu katrā kāsī. Gabriela (ceļabiedre kolumbiete) saka, ka pelikāniem esot kļuvis pārāk auksti un viņi dodoties uz dienvidiem.
Foto: Kristofers Šics
Nākamā pludmale aiz Sajulitas, kura vēl nav Sanpančo pludmale
Klintīs pārbaudām veiksmi, bet drīz griežamies atpakaļ, lai dotos apkārt pa džungļiem
Sanpančo kultūras centra pagalms
Bruņurupucēni ceļā uz okeānu
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru