Tīrs

Rīts sākās ar bēdīgu notikumu pagriezienu - mēs ar Kristoferu pieņēmām lēmumu rīkot mājiņas sakopšanas talku.

Krišs aiz šausmām izskrēja ārā trepes slaucīt un dārzu grābt. Tikmēr es sakārtoju skapjus, guļamistabā un vannasistabā ieviesu tādu kārtību, it kā mēs tikai vakar būtu ievākušies.

Mūsu kārtības alkas skāra pat puķes, kuras tika pārstādītas, žalūzijas, kuras tika nomazgātas un Irmas iegādātā piepūšamā gulta, kurai tika izlaists gaiss un iebāzta skapī.

Ārā no mājiņas tika iznesti vecie reflektori un džinsi, daži maisi dažādu mēslu.

Terases grīda tika noberzta ar švammīti, gluži tāpat kā virtuves grīda un visas plaknes manā vannasistabā.

Vienīgi galdu sakārtot pietrūka spēka.

Ceru, ka tas uz ciemiņiem. Kurš brauks ciemos?

Sāta sajūta

Mario pēc šasliku ēšanas pie mums atstāja savu grilu. Izsaucām Cecīliju, kura ieradās ar vienmēr klātesošo zāļu pudelīti kurā tekila skalojas, un uz terases grillējām. 12 kartupeļus, divas pakas desu, tomātus, kabačus, piparus, divas zivs filejas un lielās garneles.

Runājām par mākslu, literatūru un mūziku. Tad Cecīlija izrāva pēdējo malciņu tekilas, skumji pakratīja jau tukšo pudelīti un cēlās iet uz mājām. Ja es šonakt redzēšu sliktus sapņus, tad tie nekādā ziņā nebūs bada murgi.

Šodien pēc divu nedēļu darba dunas nebija neviena tāmes pieprasījuma vai darba piedāvājuma. Bet gribētos gan.

Dienā nobildējām līgavu pie ledusskapja kādai sadzīves preču firmas reklāmai. Ielikām mazo zibspuldzi ledusskapī, ar uzmontēto zibspuldzi to palaidām, saulrieta gaisma un atstarotājs darīja brīnumus. Ledusskapis mirdz, no tā līst balta gaisma, līgava kaisli to skauj. Izskatās nevis kā fotogrāfēts aiz šķūnīša, bet ļoti smalkā studijā. Esam ļoti apmierināti ar savu attapību. Starp citu, šodien papildināju fotostudijas lapu.

Letīcija prasa ekskluzivitāti

Kāzu fotogrāfei Letīcijai viss patika. Man jau tā šķita, ka kāzās rādīju labāko sniegumu. Dažas kritiskas piezīmes (galdautam vienmēr jābūt priekšā, dziļuma asums ne mazāks par 8f, šķībs krēsls), ieturēta atzinība. Nākamā būs mana atrādīšanās visu kāzu garumā viņas draudzenes kāzās, kur Letīcija tik vien kā ballēsies.

Man tiek piedāvāts noslēgt līgumu un kļūt par Master Photographer L&A concepts. Glaimojoši. Šis līgums prasa ekskluzivitāti vismaz kāzu fotogrāfijā. Bet es joprojām nespēju galvu krātiņā bāzt.

Visgaršīgākā šašlika recepte

...noteikti sākas ar vārdiem "gadu neēdiet šašlikus". Tad ņemiet cūkgaļu, sīpolus, Edvīna recepti, Mario grillu, svecēm rotātu Cecīlijas dārzu.

Nesātīgi uzklupu vēl čurkstošajai gaļai, dzēru vīnu no paciņām. Tērzēju ar viesiem. Mēs bijām kādi vienpadsmit - mēs trīs, Mārcis un Mario, Cecīlija, Irma un Edvīns, Poļina ar mammu, kura sola nākamnedēļ gatavot mājas pelmeņus. Nu tāda laba dārza ballīte labāko Grantu sētas tradīciju garā.

Nākamajā dienā pavadījām Irmu līdz taksim. Tagad jau atkal deguni monitoros, darbi dzen darbus: pēdējā laikā fotogrāfēts vairāk kā strādāts ar bildēm. Tas nozīmē veselu nešķitotu RAW failu čupu.

Starp citu, sākas pavasaris. Jau atkal naktī guļam tikai ar palagu.

Cecīlija grib, lai viņai strādāju par modeli: pozēju gleznai par vardarbību ģimenē.

Irmas dienas

Irma atbrauca ceturtdien, kad strādāju jaunajā klubā Cherry 7. Modeļos iesaukti arī Kristofers un Zoe (attēlā). Pēc darba ar Ņujorkas fotogrāfu, viņi ir pārvērtušies - kļuvuši par vieniem no visatraisītākajiem un smaidīgākajiem modeļiem.

Piektdien kāpelējām pa klintīm pie Bokadetomatlan līdz tuvākajai paradīzes pludmalītei, kur nopeldējāmies un izdzērām alu. Tad ātri atpakaļ saulrietu Cherry 7 fotogrāfēt. Tad klīdām pa pilsētu margaritas krogos pasūtīdami līdz sagaidījām vienos naktī salūtu Cherry 7.

Sestdien bija mūsu nozīmīgā atrādīšanās izmēģinājuma fotosesijā pie šejienes visvissmalkākās kāzu fotogrāfes. Pēc ilgiem laikiem pirms fotosesijas gluži vai trīcēju - es pēkšņi sapratu, cik man ir būtiski viņas acīs izskatīties labi. Varbūt tādēļ, ka viņa mazliet man atgādina pašai sevi, varbūt tādēļ, ka know how ir ļoti gudrs, pasaules līmeņa aprīkojums un darba plūsmas vadība, attieksme kā pieczvaigžņu viesnīcās. Līmenis.

Man šķiet, esmu no jauna iemīlējusies pati savā dzīvē. Bet tā jau arī kādreiz var būt.

Laime

Graužu piparkūku.

Pareizās kārtis

Vakar kopā ar Poļinu (krievu dizaineri, jaunās vīriešu modes markas dizaineri), viņas draugu Šokolādi (kurš jūtas, ka varētu vadīt markas mārketingu) un Heidi (investori) sešos rītā izbraucu un naktī ap diviem atgriezos no Gvadalaharas. Vienā dienā desmit stundas ceļā. Apmeklējām izstādi Intermoda. Biju gaidījusi modi un izstādi, bet atradu milzu preču tirgu. Aktuāli ir apģērbt modeles un likt viņām grozīties uz mucas.

Viss ir izrādījies pareizi. Aiziešana no aģentūras, jo viņi ir atpakaļ, daudz laipnāki, piekāpīgāki un pretīmnākošāki kā jebkad. Savas lietas neatlaidīgā virzīšana, tagad fotosesiju tāmes izsūtu vismaz reizi dienā. Šodien strādāju pirmo darbu šejienes PR baroneses meitai, man šķiet, ka viņai patiks. Vismaz man šīsdienas četras (!!!) fotosesijas šķita ļoti izdevušās.

Ir ieradusies Irma, mums ir piepūšams matracis, jauns silvens un četri litri vīna.

Esmu pārlaimīga, bet ļoti, ļoti, ļooooti nogurusi.

Mēra kungs

Šorīt ar kameru uzbruku pilsētas mēram Čavam, kura priekšvēlēšanu kampaņa vasarā piebļāva ielas un iztīrīja mūsu parku. Ir pagājis mēnesis kopš viņa stāšanās spēkā, puisim acis sarkanas, žāvājas vienā laidā (divpadsmitos dienā), izskatās izsmelts.

Viņam ir tikai 28 gadu, nav sievas, visu dzīvi velta darbam, koķetē ar žurnālistiem, mēģina ieviest modernu pārvaldes sistēmu.

Staigāju apkārt ar kameru, uzglūnēju no dažādiem rakursiem, velti. Nav kur pieķerties, cilvēks bez faktūras. Spēj pielāgoties un draudzēties, būt savs puika, bet viņu pašu neatradu.

Viņš iedeva man savu epasta adresi, lai atsūtu bildes. Tā ir chava***@gmail.com. Neformāli, tā teikt.

Paceļamies

Pēc aiziešanas no aģentūras biju samulsusi. Tik samulsusi, ka nerakstījās.

Pirmkārt jutos tik laimīga. Otrkārt tik sabijusies. Pilnīgi nepamatotu cerību pārpilna, bet tukšu ledusskapi. Garas natis pie datora strādājot, līdz sarkanām acīm un cauram miegam.

Jau pāris nedēļas strādāju par paldies RedVallarta. Tas ir interneta žurnāls, kurš atspoguļo sabiedrības dzīvi Vajartā. Biju uz vienu modeļu aģentūras atklāšanu (morālas paģiras bija vienīgā alga), izstādes atklāšanu (mana kaimiņiene Cecīlija izstādīja gleznas, tādēļ atnesa tortīti), Poļinas dzimšanas dienu (alus un daudz modes sapņu), kluba atklāšanu.

Šodien fotogrāfēju pilsētas mēru, pēc tam sarunāju savu personālizstādi jūlijā Jūrniecības muzejā - tās ir svaigas telpas promenādē, tieši pretī mērijai un baznīcai. Pieņēmu pasūtījumu no svaigi atklātā kluba, tad fotogrāfēju viesnīcas Marriott direktoru, bet vakarā vienojos par sadarbību ar vissmalkāko kāzu foto aģentūru pilsētā. Tāda diena.

No fotosesijas pāris pludmales tālāk atgriezies Kristofers. Tas ir manas jaunās modeļu aģentūras pirmais darījums. Aģentūra gan autiņos, bet šodien saņēmu jau otro pasūtījumu. Tam visam vēl pa vidu žurnāla nodošana, bet rītdien jāmostas jo agri, jādodas uz Gvadalaharu - tekstilizstādi. ¡Aquí vamos!

Pasaules gals attālinājies

...un pat mazinājies.

Desiņas

Vakar pirms fotosesijas sēdējām Oxxo un par Ls 1.20 divatā ēdām pusdienas. Katram desiņa maizītē un koka (tā šeit sauc Coca-cola).

Latvijā to pašu sauktu par meksikāņu desiņu, šeit - desiņa Vikings. Acīmredzot neviens negrib uzņemties atbildību.

Ziemas spelgoņa

Nav smieklīgi, zemākā temperatūra kāda jebkad ir reģistrēta Puertovajartā, ir 13 grādi. Piektdien gaidāma apokalipse.

Rutīna. Pārtraukta.

Šodien pēkšņi divas fotosesijas vienā dienā.

Pirmā - interneta žurnālam nedēļas meitene (pilnībā apģērbta, nekāda seksapīla). Spēcīgs pašdarināts grimms, melni, saskrullēti un pēc tam ar kaut kādu neticami ķiti nofiksēti mati, plats smaids un liela vēlēšanās patikt. Čik, čik un gatavs.

Pēc tam dodamies uz kādu krogu pašā centrā, kurš nākammēness svinēs 30 gadu jubileju. Griesti izlīmēti ar olu paliktņiem, uz 20kvm strādā divi bāri, kāju nav kur paspert, jo 70 gadus veci sapucēti cilvēki lec un kliedz: who the fuck is Alice?

Pa vidu visam staigā ēzelis ar meiteni uz muguras, visur, kur apstājos, lai fotogrāfētu, vienmēr kāds asprātis apjautājās, vai es fotogrāfēju.

Darbu virpulis II

Meksikas darbi sarosījušies. Ar krievu modes mākslinieci Poļinu esam sākuši darbu pie vīriešu apģērbu līnijas zīmola izveidošanas. Plāni ir vērienīgi, ja neteiktu utopiski, bet kādam taču trešais stāvs ir jābūvē (Kristofera ieviests izteiciens, kad kāds pārķer pāri mēram sapņu pilis būvējot). Man izdevās darba grupu saliedēt un iesaistīt sajūtu radīšanā, visi ar prieku piedalījās. Brenda īpašnieki bija saviļņoti; ja vien īgnais meksikāņu mākslinieks/konkurents nepārskries pāri ceļam, darbs būs mūsu.

Bilance

Dienās gatavoju bildes un strādāju, strādāju. Naktīs runāju ar Latviju un strādāju, strādāju. Nupat ir tāds kā reibonis - pamosties, bet vēl nāk miegs, ej gulēt, bet acis nekādi nevar dabūt ciet.

Meksikas darbi gan ir pieklusuši - daži tāmju pieprasījumi, bet nevienas fotosesijas pēdējās divās nedēļās. Godīgi sakot, teju vai lūdzos dievam, lai atsūta man kādu skaistu fotosesiju. Kamera stāv uz plaukta apputējusi.

Svinam

Likstas

Mežonīgi gribas piparkūkas. Vairāk kā vispār pieklātos gribēties kādai pārtikas precei.

Kaķa nav. Kā aizgāja, tā pazuda. Žurkas ir atpakaļ.

Rītdien Krišam dzimšanas diena. Nav ne plāna, ne idejas.

Bet vispār bilance pozitīva - šie jau atkal ir svētki, kuros esmu ko jaunu un fundamentālu fotogrāfijā iemācījusies. Nespēju vien sagaidīt izdevību visus jaunos trikus pielietot.

Indiāna Džouns lepotos

Šodien devāmies pārgājienā gar atklātu Kluso okeānu no Sajulitas (Sayulita) līdz Sanpančo (San Francisco). Apmēram 10km maršrutā rāpāmies klintīs, rāpāmies stāvās klintīs, gājām pa džungļu taku kā arī gājām pa džungļiem bez takas.

Ceļā satikām kādu sievieti, kura noplēsa mirušam putnam spārnu un iebāza somā. Tālāk gājām kopā - viņa esot kolumbiete natūriste, astoņus gadus nodzīvojusi dziļos džungļos pie maijiem. Patīkama sarunu biedrene ar mirdzošiem smiekliem. Klintīs viņa atrada un savāca arī peldrinķi (zaļā krāsā). Kādēļ viņai bija nepieciešams putna spārns, nepajautāju.

No džungļiem izbridām dubļainām un saskrāpētām kājām, zaru un lapu piebirušiem matiem tieši pie Sanpančo kultūras centra. Augsti griesti, pulētas grīdas, plaši logi, smaržīgas tualetes. Apskatījām modernās mākslas izstādi, rozā govis un vairāko klozetpodu instalāciju, tādā veidā vēlreiz sev atgādinot, cik pasaule ir dažāda, cik tuvu sākas un tālu sniedzas civilizācija, un tādā garā.

Saulrietā Sanpančo pludmalē noskatījāmies bruņurupuču mazuļu došanos okeānā. Ziemas sākumā bruņurupuči krāstā izdēj olas, viņu mieru uzmana un pēc tam olas savāc motorizētas dabasdraugu vienības. Olas novieto tādos kā norobežotos dārzos, ierokot dziļi zemē. Kad bruņurupuči izšķiļas, tos kastē atved līdz pludmalei, kur izlaiž apmēram 10m no okeāna. Viņi kārpās, viņi šļūc ūdens virzienā, bet vilnis tos sakuļ ar smiltīm un met krastā, viņi kūleņo un mēģina atkal un atkal. Stāvējām un jutām līdzi, līdz visi pazuda okeānā.

Starp citu, visu dienu kā lielas virtenes zemu virs ūdens lidoja pelikānu kāši apmēram pa 15-50 pelikānu katrā kāsī. Gabriela (ceļabiedre kolumbiete) saka, ka pelikāniem esot kļuvis pārāk auksti un viņi dodoties uz dienvidiem.

Foto: Kristofers Šics

Nākamā pludmale aiz Sajulitas, kura vēl nav Sanpančo pludmale

Klintīs pārbaudām veiksmi, bet drīz griežamies atpakaļ, lai dotos apkārt pa džungļiem

Sanpančo kultūras centra pagalms

Bruņurupucēni ceļā uz okeānu

Pazuda

Vakar ap sešiem izgāja un mājās nepārnāca melnais kaķis. Atradu līdzīgu blakussētā, bet nolēmu gaidīt savējo.

Jaunā gada sagaidīšana milzu brīnumsveču, salūta, pilnmēness un zibspuldžu gaismā

Tapat, tajā pašā pludmalē uz kuru katru dienu dodamies pastaigā, pa tumsu taustoties iekārtojam apmetni kā jau Meksikā pieklājas - apkārt sveces, krēsliņi, pītie paklāji, daudz ēdienu un dzērienu, bet vidū MP3 atskaņotājs, kuram neizdodas pārkliegt okeāna radīto troksni, tādēļ Izabella un Cecīlija tam palīdz, skaļi dziedot līdzi.

Viļņi ir milzīgi, tie smagi dunēdami krīt un teju ir atnākuši līdz viesnīcas nožogojumam - spīd spilgts pilnmēness un paisums ir spēcīgāks kā citkārt.

No ostas rindām vien ārā dodas kuģi un jahtas, lai nostātos līča vidū un skatītos uguņošanu visapkārt piekrastē.

Svarīgi svētku atribūti ir blociņš un pildspalva, kurā visi katrs uz savas lapas raksta vēlēšanās, tieši pusnaktī blociņu sadedzina un pelnus aprok. Katram rokās šķīvītis ar 12 vīnogām - tās jāēd gadu mijā pa vienai vien ko vēloties.

Mēs esam 12 - mēs 4 (es, Krišs, Kristofers, Mario), Cecīlija un viņas vientuļais brālis no Gvadalaharas, kā arī otrs brālis ar līgavu, 4 savām un savas līgavas meitām pusaudzēm. Viņas fotogrāfējās nepārtraukti - ar ēdienu, viļņos, milzu brīnusvecēm rokās, pa pāriem un atsevišķi. Tad viņas palūdz nofotogrāfēties kopā ar mani, bet tas ir tikai iemesls lai pēc tam zibspuldžu gaismā mestos ap kaklu Kristoferam.

Uguņošana ir krāšņa, kā jau tas pieklājas mūžīgo svētku pilsētā. Vienos naktī uguņo līča labais krasts - blakus štatā Najaritā ir cita laika josla, pie viņiem Jaunais gads atnāk (kā arī alkoholu var nopirkt) stundu vēlāk.

Līdz pusčetriem naktī kopā ar Mario sēžam uz mūsu terases un ēdam rosolu, kuru tā arī uz pludmali līdzi nepaņēmām. Šorīt sāp galva, bet tā jau laikam piederas.

Svētki

Piecas minūtes pirms Jaungada Latvijā (pie mums četros dienā) stāvējām rindā Costco (amerikāņu lielveikalā) ar manu jauno VIP karti, kuru man pēkšņi uzdāvināja, kad pirku kontaktlēcas. Sabučojāmies lielveikala stāvvietā, tad nopirkām pēdējās rosolam nepieciešamās lietas un nācām mājās.

Kristofers ar Ievu un viņas ģimeni svinēja svētkus Rīgā/uz mūsu terases iepazīstinot ģimenes, dzīvniekus un dzerot vīnu.

Tagad, kad visi Latvijā jau griežas uz otriem sāniem (tie, kuri nav ar seju šķīvī iekrituši), mēs dodamies uz pludmali skatīties uguņošanu. Rosols sagatavots, neliela tortīte un pāris pudeles sarkanvīna. Salud!